Benediktiešu mūks ar pagrabmeistaru ir Šampanieša iegūšanas pamatlicēji
Vīns Šampaņā tiek gatavots jau sen, kopš 3. gadsimta. Atšķirībā no mūsdienām, kad jau ilgu laiku katrā apgabalā tiek gatavots atšķirīgas garšas vīns, kādreiz gaišais, sarkanais un sārtais vīns ne ar ko īpašu nav atšķīries no citos apgabalos gatavotajiem vīniem.
Tas mainījās pēc diezgan ilga laika, pagāja 1400 gadi un tikai 17. gadsimta beigās notika liels pavērsiens, kurš atstāja pēdas visā vīna kultūrā. Proti benedikitešu mūks un pagrabmeistars doms Pjērs Perinjons(Perriere Perignon) abi, pēc dzērienu gida informācijas, sēdēja pagrabā un baudīja vīnu. Vienā no baudas fāzēm aizdomājušies, ka 1400 gadus nekas nav mianījies un šis ir tas brīdis, kad to vajadzētu darīt, jo jau mūka vectēvs tika teicis, ka gribot ko jaunu vīna pasaulē. Mūks vectēva vārdiem motivēts pierunāja pagrabmeistaru uz eksperimentu. Viņi izdomāja, ka varētu raudzēt vīnu vēlreiz un te bija atslēga uz jaunu lapu vēsturē. Otrreizējā raudzēšana ir šampanieša iegūšanas pamatā. Pēc aptuveni 30 gadiem , tas sanāk ap 1729. gadu tiek izveidota pirmā šampanieša ražotne. Savukārt nepagāja ne 200 gadi( 1927. gadā) un parādīt’jās arī šampanieša kvalitātes standarti un ražošanas apgabals.
1907 gadā, 10 gadus pirms lielajiem kvalitātes standartiem viens no Franču zinātniekiem – Žans Eižens Šarmā izstrādāja tā saukto Šarmā metodi (Methode Charmat) . TaŠī metode ir tāda, kurā otrreizējo raudzēšanu veic nevis atsevišķās pudelēs, bet gan līdz 10 000 tūkstoši litru lielās tvertnēs. Raudzēšana ilgst vismaz 24 dienas, līdz spiediens tvertnē sasniedz 5 atsmosfēras. Saraudzēto saturu atdzesē, filtrē, atdala rauga noguslnes, visbeidzot šampanieti 3 mēnešus iztur īpašā tvertnē ar paaugstinātu spiedienu , sapilda pudelēs un aizvāko.
Ar to jau protams viss nebeidzas, aizvākošana skan labi, bet līdz 19. gadsimtam kokrķu patvaļīga izsprāgšana bija liela problēma, kuru novērsa aptinot metāla stiepli ap korķi, tā tas notiek līdz pat mūsdienām. Mūsdienās gan tas ir vairāk no defekta pārvērsts par efektu.